Amanda Aizpuriete Poems

I resemble my greatgreatgreatgranddaughter.
Just like her, I like to
wear black dresses,
watch old movies
...

Ar pavasara zaļo tinti parakstos
zem izkūstošās ziemas.
Mūsu krāšņais posts:
no četriem sniegputeņiem - četras sienas
un klavieres, kas nepieder nevienam,
kam atdevies no pirkstgaliem līdz nāvei,
lai es tev ietu līdz pa skaņu taku stāvo
līdz virsotnei, kur pietrūkst elpas,
kur mūsu dzīves ilglaicīgā telpa.
Ar pavasara zaļo tinti parakstos
zem mūsu tikšanās. No sava liktens
Šo strēmeli tu drīksti noplēst nost.
...

Pavasario pasirašau žaliuoju rašalu
Po išjudėjusia žiema.
Žlugtis puošnioji mūsų:
Iš keturių pūgų - iškyla ketursienis,
Jame rojalis, nepriklausąs niekam,
Kam paklusnus nuo pirštų lig mirties,
Kad eičiau į tave skardžiu taku skardingu
Ligi viršūnės, kur pritrūksta kvapo,
Kur mūsų gyvasties ilga minutė plaka.
Pavasario pasirašau žaliuoju rašalu
Po mūsų pasimatymu. Tu nuo savos lemties
Drįsti šį rėžį suvisam nuplėšt.
...

Mit Tintengrün des Frühlings
zur Winterschmelze meine Unterschrift.
Unser prächtiges Elend:
Vier Schneegestöber vier Wände und
die herrenlose Klaviatur, der deine
Fingerspitzen bis in den Tod sich ergeben,
daß mit dir den Saumpfad der Töne
ich geh gipfelan, wo der Atem knapp
und flüchtig der Raum unseres Lebens.
Mit Tintengrün des Frühlings
unterschreib ich unsre Begegnung. Reiß du diesen Streifen
von deinem Schicksal dir ab
...

Чернилами зелёными весны
я подпишусь под тающей зимой.
Роскошный тлен мой:
от четвёрки вьюг — к четвёрке стен и
клавишам бездомным, ты до самой
смерти и от кончиков ногтей служил им,
чтобы я шла, как звукоряд, к вершинам
твоей тропой, где и дышать-то нечем,
где наших жизней вечный непокой.
Чернилами зелёными весны
я подпишусь под нашей встречей. Нечем
мне доказать, что подписи верны.
...

Kā atvadu vēstule diena
ar sauli, no kuras sāp acis.
Un vakara ēnā mans paraksts
kā maigums, līdz pēdējam izšķiests.
Un zaļacu nakts nu būs pastnieks
ar vienīgo vēstuli somā,
un sapnī no pastkastītes
tu izņemsi aploksni spožu
kā sauli, no kuras sāp acis.
...

Diena lyg, mums skiriantis, laiškas
saulėta, net skausta akis.
Išsemto švelnumo vakaris
šešėlis, juo pasirašau.
Žaliaakė naktis mums už laiškininkę
su vieninteliu laišku kuprinėj,
ir per sapną iš pašto dėžutės
išsiimsi spindintį voką
saulėtą net skausta akis
...

Abschiedsbrief der Tag -
augenschmerzende Sonne.
Zum Abenddämmer meine Unterschrift
Zärtlichkeit, aufgebraucht.
Grünäugige Nacht der Bote
mit dem einzigen Brief
im Traum dir beschert,
den du öffnen wirst, strahlend
augenschmerzende Sonne
...

Par biežu tiku rakstījusi: beigas.
Ar cigaretes jāņtārpiņu naktī,
ar steidzīgiem un bezmērķīgiem soļiem,
ar nepaceltu klausuli - tā pārklājās
ar svilinošu klusēšanas sarmu.
Mans iemīļotais paraksts: mēmums.
Šorīt
gaiss piebiris ar aukstiem krēslas pelniem
un spogulis pie sienas saplaisājis
kā ledus kārtiņa pār tukšumu.
Un izbadējies kaķis virtuvē
ķer kārnus prusakus.
Kaut varētu
es visu uzrakstīto nodzēst - lai mums paliek
vien tas, kas būs.
...

Aš per dažnai rašydavau: jau baigta.
Tai cigaretės jonvabaliu naktį,
tai nenustygstančiais betiksliais žingsniais,
nekeldama ragelio - jį nuklojo
nutvilkantis tylėjimas it šerkšnas.
Įsimylėta nebylystė - mano parašas.
Šį rytą
pribiręs oras prieblandos šaltų monetų
ir veidrodis suskeldėjęs prie sienos
it ledo atvirutė tuštumon.
O alkana katė virtuvėj
tarakonus žiurkėnus gaudo.
Nors galėčiau
aš visa, ką parašiusi, ištrinti - te mums lieka
vien tai, kas bus.
...